Dievaines, zemlikas... Veļu laiks
3. oktobris, 2016 pl. 22:56,
Nav komentāru
Sagatavoja Indra Markova, publicēts facebook.com/
Izmantoti profesora Pētera Šmita apkopotie materiāli, kas pirmoreiz
izdoti 1940. - 1941.g. grāmatā "Latviešu tautas ticējumi" 4 sējumos un
Kr.Barona savāktās tautasdziesmas, kas atrodamas Dainu skapī.
Tad,
kad rudens vakaros miglas vāli sāk lēnām velties pār pļavām, mežiem un
ceļiem, kad dabā iestājas savādi saspringts miers, ir laiks pavērot sevi
un savas sajūtas. Nebūs brīnums, ja šajā laikā vairāk piedomāsim par
saviem mīļajiem gan tepat blakus tuvumā un tālumā, gan arī par tiem, kas
vairs nav šaisaulē. Tas ir īstais brīdis, īstais laiks un īstā iespēja
uz īsu brīdi tuvināties savai dzimtai,
saviem senčiem, aicinot viņus uz īsu brīdi ciemoties un sapulcēties kopā
visai kuplajai dzimtai, uzticot rūpes un bažas, daloties ar izdošanos,
lūdzot un pieņemot viņu padomu, palīdzību un atbalstu un dažkārt par
kādu kripatu paceļot kāda dzimtas aizmirsta notikuma vai labi glabāta
noslēpuma plīvuru.
Mūsdienās ir pieejami vairāki veidi, kā
atcerēties dzimtai piederīgos – svecīšu vakarā, kas tiek oficiāli
izsludināts attiecīgajā kapsētā, Veļu vakarā, kas tiek organizēts
publiski vai izplānojot paši savu Veļu vakaru, turklāt to var darīt
dažādi – gan iepazīties ar tradīcijām un tās ievērot vairāk vai mazāk
precīzi, gan veidot pašiem savu rituālu. Svarīgākais, lai tas būtu
katram pašam pieņemami un derīgi un sajūtās spētu atrast savu vietu
dzimtā un sajust sasaisti ar citiem dzimtai piederīgajiem.
Latviešu tautas tradīcijās kā robežšķirtne vairākās nozīmīgās jomās ir
minēta Miķeļdiena – tad tiek svinēti rudens svētki, beidzas aktīvā lauku
darbu sezona, kad kalpu gaitas beidz tie, kas bija salīgti Jurģos uz
vasaru, un ar Miķeļdienu bija vārti vaļā ne vien ziemai, bet arī citiem
ciemiņiem.
Viņiem vārdi doti dažādi: iļģi, paurīši, vecaji,
ēni, māžekļi, mānikļi, ķauki, urguči un vēl citi, bet biežāk tomēr
lietots vārds “veļi” un dažkārt arī “velēnieši”. Viņi – mirušu cilvēku
dvēseles, neredzami gari, kas katru gadu veļu laikā sapulcējoties zemes
apakšā un apspriežot, kas pagājušā gadā darīts un kas nākamā gadā
darāms. Viņi arvien pārrunājot par saviem piederīgiem, kas vēl dzīvi.
Bet lai izzinātu, vai piederīgie labi dzīvo, tad veļi veļu laikā dažreiz
izklīstot pa druvām, ēkām un visiem kaktiem, pat gultas cisas
izokšķerējot un naudas krātuves pārraugot. Tā ložņādami veļi smalki
noklausoties, ko ļaudis runā. Mīļiem piederīgiem viņi arī iečukstot
labus padomus ausīs.
Par veļu laiku mēdz runāt arī kā par
robežbrīdi laikā un telpā, kad divas parasti šķirtas pasaules (šīsaule
un aizsaule) var uz neilgu laiku tuvināties. Veļu laiks (Latgales pusē
tas dēvēts arī par Tēvu laiku) dažādas vietās noturēts dažādos laikos –
dažviet tas sācies ar Miķeļdienu, dažviet vēlāk oktobrī vai novembrī.
Atjaunojoties interesei par latvisko dzīvesziņu, tiek atjaunota arī
tradīcija sazināties ar veļiem. Atšķirībā no senākiem periodiem, kad pēc
pierakstiem veļu laiks parasti bijis trīs vai četras nedēļas (bet arī
deviņas vai trejdeviņas dienas) un vēlākais laiks, kad tas noslēdzies,
minēts pat decembra sākums, tad mūsdienās pārsvarā tiek rīkots viens
Veļu vakars – viena vēlīna kādas dienas pievakare.
Veļu laika
norises bijušas rimtas – veļu laikam pieder mīklu un dažādu atjautības
uzdevumu minēšana, arī rotaļas un izjokošana, bet pa visu veļu laiku
nedrīkstēja dziedāt nekādu priecīgu dziesmiņu.
Veļu vakarā
(pierakstos atrodams, ka dažviet arī agri no rīta, mostoties ar
pirmajiem gaiļiem un ejot gulēt pirms saules lēkta) veļi tikuši aicināti
ierasties pie saviem mīļajiem, kur cienāti un apgādāti ar visādiem
labumiem, sazinājušies ar dzimtu un devuši kādus padomus un norādījumus
dzīvajiem, it īpaši dzimtas vecākajiem ļaudīm. Kāds plašāks apraksts no
folkloras materiāliem lasāms šeit: http://bit.ly/2dLJHXF.
Veidojot pašiem savu Veļu vakaru, svarīgi atcerēties, ka veļi ne vien
jāaicina ciemos, bet pēc ciemošanās veļi arī ir jāaizraida prom uz viņu
valstību, lai, noslēdzoties veļu laikam, atgrieztos lietu parastā
kārtība.
Dar', Dieviņu, zelta sētu
Visgaràmi jūras malas,
Lai nevar Veļa māte
Visu zemi zēģelèt.
Lai noskaņas raisošs šis gada periods!