Supervīzija ir salīdzinoši jauns veids Latvijā, kā saņemt atbalstu ar darbu un profesionālo darbību saistītos jautājumos. Supervīzija kā nozare veidojusies iepriekšējā gadsimta sākumā, lai atbalstītu sociālajā jomā darbojošos profesionāļus, bet šobrīd tā tiek izmantota arī uzņēmējdarbībā, veselības aprūpē, izglītībā, valsts pārvaldē, pašvaldību darbā u.c. jomās. Supervīziju kā atbalstu pašizaugsmei un profesionālai pilnveidei bieži izvēlas arī cilvēki, kuri patstāvīgi vēlas sevi attīstīt un uzlabot savu profesionālo sniegumu un sabalansēt profesionālo un privāto dzīvi.

---

Supervīzijā tiek izskatīti jautājumi, kā – kāda ir mana loma un uzdevumi? Kā veidot savu karjeru? Kas ir manas stiprās un vājās puses? Kā pārvarēt emocionālās barjeras un reakcijas? Kā sasniegt mērķus? Kādas stratēģijas pielietot? Kā sabalansēt darba un profesionālo dzīvi ar ģimenes dzīvi un laiku sev? Lai gan supervīzija pati par sevi nav terapija, daži speciālisti to dēvē par „biznesa terapiju”, jo supervīzijas rezultāts var būt ne vien skaidrāks profesionālais redzējums, bet izmaiņas var būt arī personiski nozīmīgas un dziedinošas. Supervīzijas uzdevums ir palīdzēt uzlabot katra cilvēka profesionalitāti, palīdzēt risināt situācijas, kas radušās darbā. Supervīzijas rezultātā parasti uzlabojas profesionālais sniegums, apzinātība par notiekošajiem procesiem sevī un citos un rodas jauna vai padziļināta izpratne par sevi un savu situāciju. 

Ar ko supervīzija atšķiras no psihologa konsultācijām vai koučinga sesijām?

Vienkāršoti - supervīziju varētu ievietot kaut kur pa vidu starp psiholoģiju un koučingu. Supervīzijas sesijās netiek analizēts un plānots, kā izmainīt kādus paradumus, kas sakņojas bērnības pieredzē - tas ir psihologa un arī psihoterapeita darbības lauciņš. Supervīzijā fokuss arī nav tikai koncentrēti uz mērķi un rezultātu, kā tas dažkārt mēdz būt koučingā. Supervīzijas centrā ir cilvēks darba attiecībās vai profesionālajā darbībā.