"Vai mūsu DNS ir mūsu identitāte?"
Ģimenes identitāte ir tikpat svarīga kā personības identitāte, mūsu sajūta, ka esam daļa no ģimenes, piesaista mūs šajā pasaulē un sniedz mums vietas un piederības sajūtu.
"Family Narrative Lab" veiktajā pētījumā noskaidrots, ka pieaugušie, kuri zina savas ģimenes stāstus, tādus kā - kur ir dzimuši viņu vecāki, kur auguši, kur gājuši skolā utt., uzrāda augstāku pašcieņas līmeni un mazāk uzvedības problēmas (kā atsvešinātība un agresija) nekā pieaugušie, kuri šos stāstus par savām ģimenēm īsti nezina. Stāsti ir tas, kā mēs esam saistīti viens ar otru, un ģimenes stāsti ir tas, kas "salīmē" kopā ģimeni paaudzēm cauri.
*Dalīsim
savas ģimenes vecāko locekļu stāstus. Pajautāsim viņiem (un neaizmirsīsim
ierakstīt šos stāstus!), kāda bija viņu pasaule, kad viņi auga? Kas bija
svarīgākie notikumi viņu bērnībā? Kādi nozīmīgi notikumi/pieredze izmainīja
viņu dzīvi?
*Dalīsim
savu vecāku stāstus. Pajautāsim viņiem, kāda bija viņu bērnība? Kādas bija viņu
attiecības ar saviem vecākiem? Bieži tas liek smieties, bet arī rada ciešāku
emocionālo saiti; tāpat vecāku stāsti par saviem vecākiem ļauj mums labāk
saprast savas attiecības ģimenē.
*Dalīsim
savus stāstus ar saviem bērniem. Nevajag to darīt piespiedu kārtā, bet ir
daudzi brīži, kad dalīšanās savā pieredzē ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai
palīdzētu mūsu bērniem saprast, kam viņi iet cauri.
Stāsti
veido to, kas mēs esam, un kādiem mums vajadzētu būt. Un tie nav tikai mūsu
pašu stāsti, kam ir nozīme. Mūsu vecāku un vecvecāku stāsti, mūsu tantu un
onkuļu stāsti veido mūsu kā daļas no ģimenes identitāti. Es esmu tas, kas es
esmu, jo es esmu daļa no savas ģimenes, un caur ģimenes stāstiem es saprotu, ko
tas nozīmē.
Dažas tēzes no Robinas Fivušas raksta žurnālam "Psychology Today", avots: http://bit.ly/2bQBy43
No angļu valodas tulkoja un apkopoja Indra, publicēts: Artemio, facebook.com/www.artemio.lv.