Veļu laika apraksts folklorā
Sagatavoja Indra Markova, publicēts facebook.com/www.artemio.lv
Izmantots apraksts no profesora Pētera Šmita apkopotajiem materiāliem, kas pirmoreiz izdoti 1940. - 1941.g. grāmatā "Latviešu tautas ticējumi" 4 sējumos.
Interesējoties par senčiem, dzimtu un latvisko dzīvesziņu, ir pienācis brīdis arī papētīt veļu laiku - laiku, kad dzīviem un aizgājušiem dzimtas locekļiem ir iespējams tuvināties un dzīvajiem varbūt saņemt kādu drusku vairāk informācijas, satiekoties un aprunājoties svecīšu vakaros vai mazliet senākā tradīcijā – veļu vakarā. Vairāk par veļu laiku var lasīt šeit: http://bit.ly/2dLKacx.
Tālāk kāds veļu laikā notiekošā apraksts.
“Veļu laikam tuvojoties, saimnieks izdarījis alu un apgādājis visādus ēdienus, ar ko garīgos viesus pa godam pacienāt. Torīt, kad iesākās trijdeviņu dienu garie veļu svētki, mājas tēvs sācis apkraut viesu galdu ar visādiem pīrāgiem un plāceņiem, jo vajadzējis būt no visām maizi cepamām labībām zināms skaits pīrāgu un plāceņu, un zināms, no tām, kas augušas saimnieka paša laukos. Tāpat savai daļai gaļas vajadzējis būt no visiem kaujamiem mājas kustoņiem. Kad nu galds tā bijis apgādāts ar visādu rudens bagātību un pielikts arī alus spainis ar dzeramo trauciņu, tad mājas tēvs sācis ar svētu godbijību izsaukt visu garīgo viesu vārdus.
Kad nu jau domājis, ka visi viņa mīļie nelaiķi sasaukti, tad prasījis: "Nu, vai esat visi sanākuši?" Pats atkal atbildējis: "Jā, esam visi." Nu lūdzis atkal visus, pēc vārdiem piesaukdams, lai sēstot pie galda, lai droši ēdot, dzerot un nebīstoties. Vai šim šogad, paldies Dievam, neesot bijuši labi rudzi, mieži un cita labība, vai šim lieli un sīki lopiņi neesot labi izdevušies un vai visi šā darbi druvā, pļavā un mājā neesot gājuši labi uz priekšu? Lai tik nu par laba darījumu krietni saēdoties un sadzeroties un lai arī turpmāk šā neaizmirstot tāpat apgādāt kā līdz šim.
Beidzot vēl noprasījis, vai esot visi labi paēduši un pats atkal atbildējis: "Jā." Pie tiem atlikumiem saimnieks sasaucis visus mājas ļaudis kopā. Tad nodevis savu daļu ceplim, iemezdams tur no visiem ēdieniem pa drusciņai un ieliedams arī pa trim karotēm alus. Tāpat devis vēl ugunskuram, klāt pieteikdams, ka arī uz priekšu dabūšot savu daļu, lai neņemot paši ar savām rokām. Tad nu vēl nodevis savu tiesu zemei, sunim un kaķim. Pēc ēdis pats no visiem ēdieniem, ievilkdams tāpat no alus kādus malkus. Kad nu visi pesteļi bijuši pareizi izdarīti, tad tik arī citi mājas ļaudis drīkstējuši ķerties pie mielasta, ēst un dzert. Bet vai tam, kas pirms pesteļiem pazagšu ko aizkāris, ēdis vai dzēris! Tas bijis uz vietas pie zemes un ticis kā muca nospundēts, ka putas vien pa muti nākušas ārā. Laime vēl, ja nu trāpījuši drīzumā aizskriet ar sāli uz tādu cilvēku, kam trijdeviņu pēkšņu vārdi.
Vārdotājs atraisījis sāls aizsainīti un izņēmis vērdiņu, kas viņam ziedam ielikts, sālī skatīdamies tūliņ pateicis, ko nelaimīgais darījis un no kā tam sliktums cēlies. Pastāstījis tāpat to, kā tam var līdzēt, ja vēl atrod pie dzīvības. Tas nu sāli apvārdojis un piepūtis un pateicis nesējam, lai skubinoties drīz uz māju, nevienu reizi atpakaļ neskatīdamies. Mājā ticis, lai paņemot trauciņu, aizejot uz aku vai avotu, piesmeļot trauciņu ar ūdeni un tad lai apietot trīs reizes ačgārni pret sauli akai apkārt, bet tā, ka neviens piliens ūdens neizlejas zemē, tad lai nesot trauciņu uz istabu un iemetot tur trīs reizes novārdotā sāls. Kad sāls izkusīs, tad lai trīs reizes samazgājot slimajam krūtis un pieri un tikpat lai ielejot mutē. Ja nu tā visu pareizi izdarījuši, tad dažs palicis gan vesels; a ja ne, tad kad i izcēlies, tomēr palicis vārgulis līdz kapam.
Ja kādam gadījies netīši apgrēkoties pie veļu mielasta, tad saimniekam bijis pie lopiem sliktums. Ja maize bijusi aizskarta, tad labākais zirgs bijis pagalam; ja vaina mazāka, tad vai nu zirgs kāju nolauzis, vai tam guļot sile virsū uzkritusi, jeb tik kāju slitā iegrūdis un izgriezis - kāda nu tā vaina, bet bez sodības jau nepalicis. Ja no gaļas kas ņemts, tad sliktums bijis pie kustoņiem. Kad gaļa bijusi ēsta, tāds lops bijis uz vietas nost...
Veļu laikam beidzoties, tovakar saimnieks taisījis atkal tādu pašu mielastu velēnīšu dvēselēm, kā tai rītā veļiem sākoties, tāpat galdu apkraudams un visus nelaiķus lūgdams, lai nebīstoties un ēdot. Ja nu tagad saimniekam bijusi auglīga un izdevīga vasara, tad tas ar saviem garīgiem viesiem izšķīries mīlīgi līdz satikšanai citā gadā, tik lūgdams, lai viņu neaizmirstot un arī uz priekšu tāpat viņu apgādājot kā līdz šim ar visādu labumu. Bet ja bijusi neauglīga un neizdevīga vasara, tad, nodevis viesiem ceļa mielastu, attaisījis durvis un grābis pātagu nagos un tad ņēmis tik liet par tām vietām, kur jau domājis nelaiķus sēdam, uzkliegdams: "Pa durvīm, pa durvīm! A kādi man bij šovasar rudzi, kādi mieži un cita labība! Vai nezināt, cik vāji man šogad izgāja ar lopiņiem?" Tā piestāstījis visus sliktumus, ko tam izgājušu gadu esot darījuši. Kad nu domājis, ka jau esot visus labi nomizojis, tad piegājis pie durvīm un teicis: "Nu jūs varat iet, bet nedomājiet darīt tāpat kā citus gadus!" Tad aiztaisījis durvis un sākumā veļiem izrīkoto mielastu atliekas apēduši paši.
Laikam no šiem vecajiem veļu pesteļiem un ierašām būs pēcāk, jaunākā laikā, cēlusies tā sauktā solīšana uz laikiem, kā uz Jurģiem, Jāņiem un citiem svētku laikiem, kuros bez mājas tēva pesteļiem un solīšanām neviens mājas cilvēks nedrīkstēja neko ēst, ne dzert, bīdamies no tās jau pie veļiem izteiktās sodības. Arī palīgs uz to pašu vīzi meklējams. Vēl nav dieszin cik sen atpakaļ, kad daudzināja: "Vī, vēl jau tai sētā ir solīšana."
/Etn. 1891, I, 60-61. Blaubergs, Sērpils./