Septiņu paaudžu noslēpums – kāpēc labi zināt savu dzimtu septiņās paaudzēs?
Autors: Indra, publicēts facebook.com/www.artemio.lv
Rakstu sagatavojot, no krievu valodas tulkoti un izmantoti fragmenti no Jūlijas Kravčenko grāmatas “Vientulības dziedināšana”.
Vai jūs zināt, kas bija jūsu
senči? Kā viņus sauca, kāds bija viņu liktenis? Ja jums tagad palūgtu uzzīmēt
ģenealoģisko dzimtas koku, cik daudz priekštečus jūs atcerētos?
Prakse rāda, ka 90% cilvēku ar grūtībām atceras savu vecvecmāmiņu un vecvectētiņu vārdus un vēl mazāk zina par viņu dzīvi, bet ideāli būtu, ja mēs atcerētos savus priekštečus līdz septītajai paaudzei. Tradīcija zināt un turēt godā un cieņā savus senčus bija labi pazīstama iepriekšējām paaudzēm un ir gluži aizmirsta mūsdienās. Mēs esam pazaudējuši pašsaprotamu izpratni par to, kāpēc tas ir svarīgi, tamdēļ kādu laiku atpakaļ mēs gandrīz pilnībā bijām pārtraukuši interesēties par savām saknēm, bet no tā būtībā ir atkarīga mūsu dzīves kvalitāte. Ne velti dzimtas atmiņu mēdz fiksēt tieši dzimtas kokā. Koka stumbrs esam mēs paši, lapas simbolizē bērnus, bet saknes – mūsu senčus.
Iedomājieties, ka jūs esat
izaudzējis lielu un veselīgu pēcnācēju bariņu, un jūsu koks izskatās stiprs un
varens, bet par senčiem jūs neko nezināt un neesat interesējušies. Kādas saknes
būs tādam kokam? Vājas, nelielas un bez dzīvības enerģijas. Vētras gadījumā
tādas saknes nebūs lieli palīgi un nevarēs koku noturēt zemē, kamēr negaiss
pāriet. Tieši tāpat notiek arī dzīvē. Ja cilvēks pilnībā noliedz un
neinteresējas par pagātni, pat nesaprot, kāpēc viņam būtu jāzina savi senči,
viņš sev liedz dzimtas palīdzību un atbalstu, respektīvi, to spēku, kas dažkārt
glābj ne vien dzīves, bet arī dzīvības.
Par iepriecinājumu pēdējos gados šī tendence mainās un arvien vairāk cilvēku veido gan savus ģenealoģiskos dzimtas kokus un dzimtas genogrammas, gan līdz savām dzimtas saknēm nonāk, interesējoties par senču dzīvesziņu, gan sastopoties ar kādiem tipiskiem dzimtas scenārijiem (parasti traucējošiem vai sāpīgiem) un meklējot risinājumu tos izmainīt, gan gluži vienkārši enerģētiski sajūtot, ka tas ir svarīgi.
Tomēr zināt savus senčus tikai zināšanas pēc var būt nepietiekami. Ja cilvēkam dzīvē ir neharmoniskas attiecības ar māti un tēvu, vecmāmiņām un vectētiņiem, tieši šajās vietās bloķējas dzimtas enerģijas plūsma.
Aizvainojumi, dusmas, naids ne vien traucē dzimtas enerģijas pieplūdi, bet arī pārveido šo enerģiju negatīvā un postošā spēkā. Ir svarīgi atrast veidu, kā izprotot un sajūtot mēs pilnībā varētu pieņemt mūsu priekštečus tādus, kādi viņi ir vai bija ar visām viņu savā laikā izdarītajām izvēlēm. Tas ļauj dzimtas nepatīkamo scenāriju vietā atjaunot mīlestības enerģijas plūsmu, un saviem pēcnācējiem negatīvu emociju vai problēmu vietā mēs varam dot iespēju saņemt senču mīlestības spēku.
Dzimta līdz septītajai paaudzei simbolizē arī
bieži minētos septiņus enerģētiskos centrus – čakras. Var pieņemt, ka katra
paaudze, atbildot par noteiktiem aspektiem mūsu dzīvē, dod savu ietekmi:
2) Otrā paaudze (2 vecāki) – ķermenis, veselība, nodod dzimtas scenārijus;
3) Trešā paaudze (4 vecvecāki) – spējas, talanti, intelekts;
4) Ceturtā paaudze (8 vecvecvecāki) – harmonija, dzīvesprieks, materiālā labklājība;
5) Piektā paaudze (16 vecvecvecāku vecāki) –
drošība dzīvē;
6) Sestā paaudze (32 vecvecvecāku vecvecāki) –
nodrošina saikni ar tradīcijām;
7) Septītā paaudze (64 vecvecvecāku vecvecvecāki) – atbild par valsti, pilsētu (sētu vai ciemu), māju, kurā cilvēks dzīvo.
No numeroloģijas viedokļa skaitlis 64 reducējas uz skaitli “1” - tā atkal ir pirmā paaudze. Skaitļa “1” vibrācijas cita starpā satur arī drosmi, jaunradi, aktivitāti. Ja atceramies, mēs esam kā koka stumbrs – viduspunkts starp mūsu priekštečiem un mūsu pēctečiem, kurā mēs esam vidusposms, attiecīgi, mēs katrs ieņemam un ieņemsim ikkatru no attiecīgo paaudžu vietām dzimtas enerģētiskajā ķēdē un saistām kopumā trīspadsmit paaudzes jeb aptuveni 3-4 gadsimtus.
Saskaitot visus senčus
tiešajā līnijā līdz septītajai paaudzei, veidojas skaitlis 126, kas reducējas
uz skaitli “9”, kura vibrācijas satur informāciju par kāda procesa kvintesenci
jeb darbojas kā spogulis, tas ir arī noslēgums, izvērtēšana un savā ziņā
pilnība.
Tādējādi saņemot dzimtā esošo
priekšteču sniegto enerģētisko spēku un dodot to tālāk, mēs kļūstam par dzimtas
enerģētiskā spēka avotu mūsu pēctečiem, un tikai mūsu pašu rokās ir noteikt mūsu tālāk dotās enerģijas saturu,
kvalitāti un jaudu.
Lai skaisti un krāsaini!